Trīs zemgaļu pilskalni
Visi trīs pilskalni atrodas viens otram līdzās Tērvetes arheoloģiskajā kompleksā Tērvetes kultūrvēsturiskajā centrā. Tērvetes pilskalns ir viens no diženākajiem ne vien Rietumzemgalē, bet visās seno baltu zemēs, kādreiz uz tā atradās Tērvetes pils – viena no 13. gs. varenākajām pilīm Baltijas reģionā. Tērvetē zemgaļi 100 gadu ilgā laika posmā krusta karu laikā sīvi cīnījušies par savu brīvību, līdz Livonijas ordeņa pārspēka mākti paši nodedzinājuši savu pili.
Tas slejas Tērvetes upītes krastā uz 19 m augsta paugura, kas mākslīgi pārveidots pils un priekšpils plakumos. Apkārt tam 9,5 ha platībā bijusi senpilsēta. Pilskalns ir viens no diženākajiem seno baltu zemēs – par Tērveti vēsta Indriķa un Atskaņu hronika, kurā minēti 13. gadsimta ievērojamie valdnieki – Viestards un Nameisis. Te norisinājušās sīvas cīņas starp zemgaļiem un Livonijas ordeņa karaspēku. 1286. gadā zemgaļi, nespēdami pretoties pārspēkam, Tērvetes pili nodedzināja un savas zemes pameta. Izrakumu laikā pilskalnā atrastas apmēram 4000 senlietas.
Klosterkalns bijis apdzīvots kopš 1.gt.p.m.ē. līdz mūsu ēras sākumam, tajā mituši zemgaļu priekšteči, kuri sākumā nodarbojušies ar lopkopību, tad – ar zemkopību. Kalna augstākajā daļā 22 m augstumā virs Tērvetes upītes līmeņa ir garens laukums, kuru aizsargājušas divas paralēlas guļbaļķu sienas. Plakuma malā atradušies pavardi.
Svētais kalns atrodas Tērvetes upes labajā krastā, 200 m uz ziemeļrietumiem no Tērvetes pilskalna uz diviem 10-12 m augstiem pauguriem, kurus atdala dziļa grava. 13. gadsimta beigās ordenis te uzcēla savu pili, kas kalpoja kā krustnešu atbalsta bāze Tērvetes un apkārtnes pakļaušanai. Par Zviedru kalnu šo vietu sauc tāpēc, ka Lielā Ziemeļu kara laikā Zviedrijas karaļa Kārļa XII karaspēks no šejienes apšaudīja Kalnamuižas pili un to sagrāva.
