Pa teiku un nostāstu vietām Auces pusē

Leģendas ir teiksmaini nostāsti par vietām, vēsturiskiem notikumiem vai personām -  tās dzīvo tik ilgi, kamēr par tām kāds stāsta. Esam apkopojuši zināmas un mazāk dzirdētas teikas un nostāstus par Auces pilsētu un tuvāko apkārtni, lai rosinātu iedzīvotājus iepazīt Dobeles novadam nozīmīgas vietas, kuras apvij interesanti stāsti. Dodies un sameklē tās dabā!

Maršruts: Auce – Incēnu pilskalns - Ķeveles (Karaļa) avoti – Lielauces ezers – Īle – Spārna ezers – Spārnu pilskalns – Bēne

Maršruta garums - aptuveni 60km

Maršruta karte redzama zemāk!

Kā Auces pilsēta cēlusies 

Kur tagad atrodas Auces pilsēta, tur sirmā senatnē bija purvs. Purva austrumu daļā bija augsts kalns, ko tagad sauc par Lāčkalnu. Senāk tas bija daudz augstāks. Kādreiz kāds vecs vīrs vārdā Aucis aizgājis uz Lāčkalnu. Viņš bija paņēmis linus un gribēja vīt virvi. Bijis jau diezgan garu gabalu novijis, te atvērusies kalna apakša, un no tā iznācis kungs garā cilindrī un melnās drēbēs. Viņš prasījis vīram: "Ē, ko tu te dari?". Vīrs atteicis: "Viju virvi, lai varētu to kalnu nogāzt". "Negāz vis to kalnu zemē, es tev došu, ko tu gribi," melnais kungs lūdzies. "Labs ir, atnes tu man veselu sieku zelta". Tad kungs pielika divus pirkstus pie mutes un trīs reizes asi iesvilpās. Tūlīt viņa priekšā atradās astoņi puišeļi, kā no zemes izlīduši. Viņi prasīja, ko vajagot? "Atnesiet veselu sieka zelta naudas šim vīram," sacīja melnais kungs. Pēkšņi Auča priekšā bija vesels sieks zelta naudas. Par naudu Aucis sāka celt namus un pārvērst purvu auglīgos tīrumos. Tā radās Auces pilsēta, bet vārdu viņa ieguva no Auča.

Kā veclatviešu virsaitis dēliem zemi dalījis

Ir kāda teika, ka veclatviešu virsaitis saviem dēliem dalījis zemi: vecākais ieguvis Vecauci, lielākais pēc auguma dabūjis Lielauci un vēl viens dēls - Kroņauci, jo tas gribēts kronēt. Pats jaunākais dabūjis Galauci. Tā šie nosaukumi saglabājušies līdz mūsdienām.

Nostāsts par Incēnu kalnu
Ik pēc simtu gad vienam cilvēkam sapnī saka, lai viņš izpilda, ko tam teiks. Viņam nosaka laiku, kurā viņam jāiet pie kalna pusnaktī, jāapiet tam trīsreiz un jāsaka: „Celies augšā, zemes lāci, nu tu esi izgulējies!”. Ja tie vārdi būs izteikti, tad tur atvērsies skaista pilsēta, bet viņš pats paliks akls. (Kokmuiža, Vītiņu pagasts)   

Karaļa avoti
Leģenda vēsta, kad laikā, kad risinājies Lielais Ziemeļu karš, latviešu zintnieki ar avota ūdeni izdziedinājuši Zviedrijas karali Kārli XII, kuram neesot spējuši palīdzēt pat galmā mācītie dakteri. Kopš tā laika arī avotus sauc par Karaļa avotiem, bet ūdenim piedēvē dziednieciskas īpašības.   

Lielauces ezers
Senāk Lielaucē ezers nemaz nav bijis. Vienreiz nācis liels mākulis šņākdams un krākdams un griezies riņķī ap Vecauci un Bēni. Kāda sieviņa stāvējusi uz kādu dambi, kas atrodas Bēnes tuvumā. Ezers laidies jau tik zemu, ka sākušas zivis birt ārā. Sieviņa redzējusi, ka ūdens drīz kritīs lejā, un teikusi: "Tu nebūsi mūsu ezeriņš, tev jābūt Lielauces ezeram," - un tā arī bijis. Viņš gājis uz Lielauces pusi, bet, nevarēdams vairs augstāk uzcelties, viņš ar vienu kāju atspiedies pie Dzelzamuižas un otru kāju pie Vecauces Albrekšiem un tad atspēries un devies uz Lielauci. Un tā nu tagad pie Dzelzamuižas redzams viens dīķelis un pie Albrekšiem otrs dīķelis. Un to sieviņu, kas sūtīja to ezeru uz Lielauci, sākuši saukt par raganu un vietu, kur viņa stāvējusi, par Raganu dambi. 

Īle
Kur tagad atrodas Īle, tur agrāk bijusi cūku nora. Kāds zēns ganījis cūkas. Te pēkšņi viņam paslīd kāja un zēns iekrīt kādā caurumā. Kad zēns sācis labi apskatīties, viņš redzējis divus mednieka ragus, kuri stāvējuši pie sienas, ne durvis, nedz arī citi priekšmeti šai telpā bez mednieka ragiem nav bijuši. Zēns piegājis un uzpūtis vienu ragu. Tas noskanējis „ī-ī”. Uzpūtis otru – skanējis „lē-lē”. Zēns uzreiz iesaucies: „Ā! Es esmu Īlē!” Pils acumirklī pacēlusies, un zēns no pārsteiguma un bailēm sastindzis un pārvērties par nedzīvu statuju.   

Spārna ezers
Kā tautas mute stāsta, tad šis ezers esot „Dieva laists”, no gaisa nonācis. Ezers ir labi liels, un teika stāsta, ka viņā vienā vietā esot bezdibens. Reiz tur ielaiduši garu virvi, kuras galā akmins bij piesiets, bet, kaut gan visu garo virvi ielaiduši, tomēr dibina nav atraduši. Reiz kungi likuši darbiniekiem ezerā zvejot. Vilkuši garu mastu, bet tīkls bijis ļoti smags. Darbinieki domājuši, ka tur nu gan kas savāds būs lomā ieķēries, tādēļ teikuši: „Būs visiem, ir žīdam, ir čigānam!”. Tīkls nu palicis it viegls, un, uz malu velkot, redzējuši, ka liels šķirsts bijis tīklā ieķēries. Kungi, to redzēdami, saukuši: „Kungu lietas, kungu lietas!”. Tikko to kungi bija izteikuši, šķirsts pārplēsis tīklu un viļņojis ezerā atpakaļ, un kāda balss saukuse: „Simtiem gadu bezdibenā gulējuse, vēl simtiem gadu jāguļ”.   

Par Spārņa kalnu
Spārņa kalns atrodas pie Spārņa ezera, netālu no Raģa mājām. Stāsta, ka Spārņa kalnā atrodas nogrimuse pils. Veci ļaudis atminas, ka kalna galā atradušies divi caurumi, līdzīgi skursteņiem. Vienreiz divi pieguļnieki gulējuši netālu no caurumiem. Nav bijuši vēl aizmiguši, kad izdzirduši saucam: "Kungs, kungs, divi baloži uz jumta!". Tūlīt apakšā norībējis šāviens un uguns ar dūmiem iznākuši no cauruma. Reiz ielaiduši caurumā apzīmētu pīlēnu, un pēc gada ezerā izpeldējusi liela trekna pīle.   

Bēne
Bēnē ļoti populārs ir nostāsts par ceļa būvēšanu pāri Bēnes dzirnavezeram, lai kāda daiļa kalpone, Rakatu māju kalpone, varētu vieglāk un ātrāk tikt uz tikšanos ar baronu. Jauko atmiņu iedvesmots, viņš esot licis sevi apglabāt tikšanās vietā. It kā tur esot aprakti arī barona mīļākie zirgi. Kaps pēckara gados tika izdemolēts, bet ceļa vieta, bagātīgi apaugusi ar niedrēm, redzama vēl tagad.

Informācijas avoti:
Latviešu tautas teikas/Vēsturiskās teikas, 1988, ”Zinātne”; Alma Ancelāne, Dainis Rožkalns  
Latviešu tautas teikas/ Izcelšanās teikas, 1911, Rīga, „Zvaigzne”; Alma Ancelāne, Andris Caune, Dainis Rožkalns  
Zemgale: novadu teikas 2007.gads, Jāņa Rozes apgāds; Laura Rezakova, Gita Okonova-Treice  
Daces Blūmas apkopotais vēstures materiāls