Informējam, ka šajā interneta vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Sīkdatnes tiek izmantotas, lai nodrošinātu klientu vēlmēm atbilstošu pakalpojumu kvalitāti un uzlabotu interneta vietnes veiktspēju. Turpinot lietot šo interneta vietni, Jūs piekrītat minēto mērķu sasniegšanai nepieciešamo sīkdatņu izvietošanai iekārtā, no kuras esat veicis pieslēgšanos mūsu vietnei. Jums ir tiesības nepiekrist sīkdatņu izmantošanai, atbilstoši mainot pārlūka iestatījumus un dzēšot iekārtā saglabātās sīkdatnes. Lūdzu pievērsiet uzmanību, ka atsevišķu sīkdatņu dzēšana un to izmantošanas aizliegšana var ietekmēt vietnes funkcionalitāti. Skaidra un visaptveroša informācija par sīkdatnēm un kāt tās ierobežot ir pieejams sadaļā "Uzzināt vairāk".
Par zemgaļu varenajām koka pilīm un varonīgajām cīņām, aizstāvot savu brīvību, liecina vairs tikai sirmie pilskalni, kas atrodami gan Latvijas, gan Lietuvas teritorijā. Katra uzkāpšana pilskalnā ir neliels ceļojums laikā – atgriešanās tālajā 13. gadsimtā. Objekti atzīmēti kartē zemāk!
Dobeles pils un pilskalns ar priekšpili, kur tagad redzamas restaurētās Livonijas ordeņa mūra pils drupas un atjaunotā kapella, pirms vācu ienākšanas ir stāvējusi stalta zemgaļu koka pils ar senpilsētu. Tā tur pacēlusies, vēl pirms Dobeles vārds 1254. gadā pirmoreiz tika minēts Zemgales dalīšanas grāmatā. Arheoloģiskie pētījumi liecina, ka Dobele bijusi apdzīvota jau pirms mūsu ēras. Pilij vieta ir atrasta Bērzes upes krastā. Austrumos un ziemeļos no upes pilskalns ir 20 – 25 m augsts, rietumu pusē – salīdzinoši zemāks, ar grāvjiem, kas nodrošināja tā aizsardzību. 13. gs. Dobeles apkārtnē notika sīvas kaujas pret krustnešiem. Gandrīz simts gadus zemgaļu pils izturēja neskaitāmus uzbrukumus un aplenkumus. 1289. gadā, kad tālāka pretošanās kļuva bezcerīga, zemgaļi paši nodedzināja Dobeles pili un aizgāja uz Lietuvu. 1335. – 1347. g. Livonijas ordenis pilskalnā uzcēla savu mūra pili.
Ezerlūķu pilskalns ir aptuveni 30 m augsts, meklējams Zebrus ezera austrumu krastā. No otras puses tas izskatās pēc kokiem apauguša paugura lauka vidū. Kalna rietumu nogāze Zebrus ezera pusē ir ļoti stāva, bet pretējā nogāze lēzeni pāriet apkārtējos laukos. Nostāsti vēstī par Dievu vai Priesteru ceļu, kas no Elkus kalna vedis pāri ezeram uz Ezerlūķu pilskalnu. Pa zemūdens ceļu priesteri briesmu brīžos varējuši aiziet uz pilskalnu un patverties tā nocietinājumos. Mūsdienās šo ceļu izmantojot meža zvēri. Hidroarheoloģiskie pētījumi apstiprina, ka Zebrus ezera dibenā 0,5 – 2 m dziļumā patiešām ir dabiski veidojusies akmeņu grēda, apmēram 5 – 20 m plata un 400 m gara. Pa to lielie meža dzīvnieki ir varējuši pārbrist ezeru.
Spārnu pilskalns ir ap 30 m augsts, iegarenas formas ar apmēram 2 m augstu uzbērumu ziemeļu daļā. Kalna malas ir neparasti stāvas, gandrīz 45° leņķī, kas zemgaļu pilskalnos ir retums. Pilskalns bijis apdzīvots no 9. līdz 13. gadsimtam. Domājams, ka tas bijis Spārnenes zemju centrs. Pilskalns atrodas skaistā Spārnu ezera krastā pie Sesavas upes iztekas. Pēdējā laikā pilskalns ir izkopts, un no tā paveras brīnišķīgs skats uz ezera spoguli. Kāda teika vēstī – kādreiz kalnā bijis caurums, kurā ielaistā pīle izpeldējusi ezerā.
Incēnu jeb Dobes pilskalna kupris saredzams jau iztālēm kā neparasts veidojums apkārtējā līdzenajā ainavā. Rakstītos avotos pilskalns pirmoreiz minēts 1272. gadā Zemgales dalīšanas līgumā. Domājams, ka te ir bijis Dobes pilsnovada senais centrs un galvenais nocietinājums. Pilskalns ierīkots, mākslīgi uzberot valni un izveidojot gandrīz četrstūrainu pilskalna formu ar neparasti stāvām malām – dienvidrietumu pusē gandrīz 7 m augstumā. No pilskalna muguras tālu pārredzama apkārtne. Austrumu daļā atradusies senpilsēta, par ko liecina biezais kultūrslānis ar lausku un senlietu atradumiem. Pilskalnu 1932. gadā pētījis Ernests Brastiņš. Viņš bija pārliecināts, ka tieši šeit atradusies Sidabrenes pils.
Incēnu pilskalnam pretī – otrpus ceļam un Avīknes upītes gravai – slejasMežakalns. Tas ir lapu koku cieši ieskauts, tāpēc grūti pamanāms. Mežakalnu un Incēnu kalnu, kas ir apmēram 2 km garas paugurgrēdas virsotnes, sauc arī par Dobes kalniem. Mežakalns ir izveidots, atgriežot kalna kaupres galu, kas tiecas uz upīti, ar divkāršiem grāvjiem un uzbērumiem no pārējā kalna. Galvenais uzbērums ir ap 10 m augsts, otrais – tikai 4 m augstumā. Iespējams, ka Mežakalnā atradusies vecākajā Atskaņu hronikā minētā Dobes pils, kuru 1260. g. būvējis Livonijas ordenis. Ir jāuzkāpj arī Mežakalnā. Starp ozoliem, liepām un lazdu audzēm ik pa brīdim atklājas savdabīgi nostūri.
13. gadsimta beigās ordenis uz diviem 10 – 12 m augstiem pauguriem uzcēla Svētā kalna pili. Tā kalpoja kā krustnešu atbalsta bāze Tērvetes un apkārtnes pakļaušanai. 11 dienas ir ilgušas asiņainas kaujas, zemgaļiem un žemaišiem mēģinot ieņemt Svētā kalna pili. Kad tas neizdevās, zemgaļi paši nodedzināja savu pili un devās uz Rakti. 1290. gadā arī krustneši nojauca savu pili, jo tā savu uzdevumu bija izpildījusi.
Par Zviedru kalnu šo vietu sauc tāpēc, ka Lielā Ziemeļu kara laikā Zviedrijas karaļa Kārļa XII karspēks no šejienes apšaudīja Kalnamuižas pili un to sagrāva. Savukārt Svētkalna nosaukums varētu būt saistīts ar seno zemgaļu kulta vietu.
Zviedru kalns atrodas 200 m uz ziemeļrietumiem no Tērvetes pilskalna Tērvetes upes labajā krastā.
Klosterkalns
Līdzās Dobeles – Bauskai šosejai, atgādinādams apaļu maizes kukuli, Tērvetes upes ielokā snauž Klosterkalns. Stāvās nogāzes un iespaidīgās terases atklājas tikai tiem, kuri būs apgājuši otrpus kalnam. Klosterkalns bijis apdzīvots kopš 1. gt.p.m.ē. līdz mūsu ēras sākumam, tajā ir mituši zemgaļu priekšteči, kuri sākumā nodarbojušies ar lopkopību, tad – ar zemkopību. Kalna augstākajā daļā 22 m augstumā virs Tērvetes upītes līmeņa ir garens laukums, kuru aizsargājušas divas paralēlas guļbaļķu sienas. Plakuma malā atradušies pavardi.
Tērvetes pilskalns
Augstu virs apkārtnes Tērvetes upītes labajā krastā uz 19 m augsta paugura, kas mākslīgi pārveidots pils un priekšpils plakumos, galvu slej Tērvetes pilskalns. Apkārt tam rietumu pusē 9,5 ha platībā ir bijusi senpilsēta. Par Cukurkalnu tas iesaukts 19. gadsimtā, jo vaļņa forma līdzinājusies cukurgalvai. Tērvetes pilskalns ir viens no diženākajiem un iespaidīgākajiem ne vien Rietumzemgalē, bet arī seno baltu zemēs. Par Tērveti vēsta Indriķa hronika un arī vecākā Atskaņu hronika, kurā minēti arī 13. gadsimta dižie valdnieki – Viestarts un Nameisis. Tērvete ir bijusi Rietumzemgales centrs, kur 13. gadsimtā norisinājušās sīvas cīņas starp zemgaļiem un Livonijas ordeņa karaspēku. 1286. gadā zemgaļi Tērvetes pili nodedzināja un pārcēlās uz Raktes pilskalnu Lietuvā.
Arheoloģiski Tērvetes pilskalns pētīts 20. gadsimta 50. gados, kad tika atklāti seši kultūrslāņi, kas liecina, ka pilskalns bijis apdzīvots kopš 1.gt.p.m.ē. līdz 13. gadsimta beigām. Pētījumi atklājuši, ka pilskalnu nocietinājumu sistēma īpaši izbūvēta 11. gadsimtā, kad tas nocietināts ar guļbaļķu sienām un torņiem. Izrakumu laikā pilskalnā atrastas apmēram 4000 senlietas. Vēlāk Tērvetes pilskalna ziemeļaustrumu pusē tika uzcelta ordeņa mūra pils, no kuras saglabājušās drupas.
